Sveiki, 2019!

Pamanīju Vībos (Weibo), ka kāds bija uzrakstījis tik iztēles bagātas un mīļas dzejas rindas. Nodzīvoju, cik tas ir lieliski! Iztēlojos, ka dzeja var būt rakstīta arī šādi. Gribu to iemācīties!

Tviterī uzdūros kāda jauna japāņu mākslinieka gleznām un man šķita, ka gan vizuālais, gan emociju izpausme, gan iztēle – viss ir tik satriecošs! Arī es gribētu pamēģināt izpaust tās ainas, kas man ir prātā!

Pirms pāris dienām skatījos “Zvaigžņu ceļu” (Star Trek) un uzzināju par klingoniešu valodu. To taču radījuši paši veidotāji speciāli seriāla citplanētiešiem, un ir pat pieejami klingoniešu subtitri! Un kas vēl – klingoniešu vārdnīcas pārdotas vairāk nekā 250 tūkstošos eksemplāru, Google meklētājam ir klingoniešu versija, un pat Duolingo piedāvā šīs valodas kursus. Nodzīvoju, ka attīstīt zinātniskās fantastikas kultu līdz tādai pakāpei ir vienkārši superīgi! Gribu to iemācīties!

Pēdējās dienās skatījos “Mana spožā draudzene” (My Brilliant Friend) un mani savaldzināja Lilas harizma. Apbrīnoju viņu smalko draudzību un nodomāju, cik brīnišķīgi skan itāļu valoda! Gribu to iemācīties!

Līdzīgu piemēru ir vēl daudz. Tā ir mana ikdiena – ik pēc pāris mēnešiem atveru durvis uz jaunu pasauli.

Lai gan lielāko daļu laika pavadu vienatnē, es absolūti nejūtos garlaikota vai vientuļa, jo apkārt ir tik daudz interesantu lietu. Mani urda ziņkāre par visu nezināmo, es gribu to izmēģināt, izprast un apgūt visu, kas man šķiet foršs.

Protams, mana “foršuma” definīcija atšķiras no ierastās. Man šķiet, ka foršs ir viss, kas man liekas interesants. Piemēram, man šķiet forši cilvēki, kas lasa daudz grāmatu, forši ir dzejnieki, forši ir tie, kas prot zīmēt skaistas gleznas, uzņemt skaistas fotogrāfijas, veidot labas filmas un seriālus. Forši ir tie, kas raksta izcilas programmatūras, izsaka oriģinālus viedokļus, brīvi pauž savas domas un nebaidās apstrīdēt autoritātes. Varbūt citi nedomā tāpat, bet es domāju, ka esmu arī forša.

Kad es tikko iestājos universitātē, arī biju pilna entuziasma, taču vēlāk, vides klusā ietekmē, skolotāju monotonajās lekcijās un zem neskaitāmiem bezjēdzīgiem administratīvajiem noteikumiem, šis entuziasms pamazām izplēnēja.

Es varu pilnīgi bez atbildības paziņot, ka parastās Ķīnas universitātes ir vietas, kur tiek apspiesta studentu zinātkāre un mācīšanās kaislība. Tā nav izglītība, bet gan tikai citur pārcelta pārvaldība. Kad es redzēju, kā tā sauktās Ķīnas augstākās izglītības iestādes rīkojās pēc tādiem incidentiem kā Šeņjanas notikumi gada sākumā, un kad redzēju, kā Pekinas Universitāte apspieda tos savus studentus, kuri uzdrošinājās iestāties par strādnieku tiesībām, likvidējot marksistisko biedrību, es nodomāju: “Ak, nu, tā sauktās prestižās universitātes nav nekas labāks, tās ir tikpat piegružotas.” Kad universitātes pilsētiņās, kurās visvairāk vajadzētu iestāties par brīvību un taisnīgumu, netiek pieļauta brīvība, es jau biju ļoti vīlusies šāda veida skolās.

Šajos mēnešos pēc universitātes absolvēšanas, kad man bija pietiekami daudz laika, lai patiesi saskartos ar sevi, es pamazām atkal atradu savu īsto būtību. Atgriezos pie tās ziņkāres, kas man vienmēr piederējusi, pie tās kaislības par nezināmo, pie izpētes vēlmes un dzinējspēka mēģināt jaunas lietas. Es vēlos redzēt plašāku pasauli un izpaust sevi.

Ik pa laikam es kaut ko uzrakstu – 80% no tā ir pašizpausmei, bet 20% – komunikācijai. Ne jau lai izceltos vai būtu neparasta, bet vienkārši dažreiz, ja idejas netiek pierakstītas, tās turpina virpuļot prātā – dienu, divas, nedēļu, divas – un nepazūd. Gribas komunicēt, bet vienlaikus ir bail, bail, ka nezināšu, kā atbildēt.

Es uzskatu, ka pašizpausmei nav jābūt ierobežotai ar kādu konkrētu formu. Dažreiz es izmantoju vārdus, citreiz – gleznošanu vai fotografēšanu. Esmu mēģinājusi rakstīt dzeju un programmas, un nākotnē, iespējams, veidošu arī dažas minūtes garus video. Galvenais ir izpausties vispiemērotākajā veidā, tādā, kas vislabāk spēj nodot manas iekšējās domas. Nav obligāti, lai to redzētu daudz cilvēku, bet es tomēr ceru, ka būs vismaz daži skatītāji.

Kopš bērnības es nekad nesaņēmu augstas atzīmes par esejām, neesmu mācījusies gleznot, un ar fotografēšanu tikai sāku eksperimentēt. Tomēr es nemaz nebaidos mēģināt, nebaidos tikt izsmieta, jo mans mērķis ir drīzāk izpausme, nevis izrādīšanās. Atklāti sakot, man, kura paliek nepamanīta, ja vien nerunāju, kura ir ar ārkārtīgi zemu klātesamības sajūtu, tikt pamanītai ir liels retums. Un tieši tāpēc, ka mana klātesamība ir zema, man nav izcilu talantu vai ārienes, nav milzīgu draugu pulka, kas aicinātu uz neizbēgamām ballītēm, un nav liekas uzmanības, es esmu ieguvusi lielāku brīvību nekā citi – brīvību rīkoties un domāt.

Pati iegādājos VPS un uzstādīju VPN, lai varētu redzēt lielāku un krāšņāku pasauli. Skatījos pamācības, lai iemācītos izveidot blogu, pievienotu tam mazas funkcijas un izveidotu attēlu glabātuvi – tādējādi varu rakstīt, ko vien vēlos, neuztraucoties par “jutīgiem vārdiem”, ierakstu dzēšanu vai konta bloķēšanu. Mācos datu zinātni, mašīnmācīšanos un gatavojos kļūt par datu programmētāju. Dators ir universāls rīks, ar to es varu paveikt daudzas lietas, ko agrāk nevarēju.

Es gribu zināt, kā darbojas pasaule, kāpēc tā, ko mēs redzam, ir tieši tāda; gribu zināt, vai citplanētieši patiešām pastāv, un vai Maska (Musk) tiešām dosies uz Marsu. Gribu izprast, kā veidojas dažādas kultūras, kā attīstās atšķirīgas sistēmas, kāda ir tirdzniecības loma starp valstīm, kāpēc notiek kari, kā veidojas melnais tirgus, kāpēc lielākajā daļā vēstures periodu sieviešu stāvoklis bija vājš un tās bieži tika apspiestas. Gribu zināt, kāpēc cilvēkiem ir prieki, dusmas, bēdas un laime, vai raksturs vairāk ir iedzimts vai veidojies vides ietekmē, kādi noslēpumi slēpjas gēnos, kāpēc pastāv laulība un vai laulības institūcija ir saprātīga, kāpēc ir tik daudz seksuālo orientāciju, un ko īsti Fuko (Foucault) rakstīja savās grāmatās…

Šī ziņkāre un vēlme zināt ir mans dzinējspēks dzīvot. Tāpēc es gribu dzīvot pēc iespējas ilgāk, lai varētu uzzināt vēl vairāk.

Esmu izmisusi par sabiedrību. Katru dienu lasu ziņas un, izņemot skumjas un dusmas, nezinu, ko vēl varu darīt. Kāpēc tik daudz cilvēku joprojām cieš no netaisnīgas apspiešanas? Kāpēc viņi vēl nav sagaidījuši sev pienākošos taisnīgumu? Kāpēc cilvēka daba var būt tik ļauna? Kāpēc viņi var dzert cilvēku asinis un uzskatīt to par pašsaprotamu? Kāpēc tie, kuru asinis tiek dzertas, joprojām lamā tos, kuri nevēlas dzert asinis un aicina citus to nedarīt? Kāpēc pakļautie tiek apmācīti domāt no valdošo viedokļa pie katras izdevības? Man ir ļoti skumji, esmu ļoti dusmīga, un es joprojām gribu zināt atbildes uz šiem jautājumiem.

Cilvēce ir pretrunu apkopojums. Esmu izmisusi par sabiedrību, bet joprojām spēju būt pilna kaislības pret dzīvi un pasauli. Tas ir mans veids, kā neļaut savai dvēselei nomirt šajā bezcerīgajā vidē.

Internets ir manas acis un manas kājas. Tas spēj mani aizvest uz vietām, kur pagaidām nevaru nokļūt, ļauj man redzēt cilvēkus, kas mirdz visos pasaules stūros, un ļauj man iepazīt dažādas kultūras un sajust viedokļu sadursmes.

Ardievu, 2018! Sveiki, 2019! Jaunajā gadā es arī ceru turpināt dzīvot tā, kā man patīk.

{% centerquote %} Mēs baidāmies tikai no nezināmā; jo vairāk zinām, jo mazāk baidāmies. aut. Lila, “Mana spožā draudzene” {% endcenterquote %}