Pārdomas par panākumiem un neveiksmēm

Atbrīvojoties no panākumu kulta stāstījuma

Manā vārdu krājumā nav tādu vārdu kā “panākumi” vai “neveiksmes”, un es tos neizmantoju, lai vērtētu ne sevi, ne citus. Man cilvēki iedalās tikai skaistos un ne tik skaistos (estētiskā nozīmē).

Man nekad nav rūpējušas manas eksāmenu atzīmes; neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti esmu nokārtojis, tas nekad nav izraisījis ne eiforiju, ne skumjas. Es neticu, ka viens papīra lapas rezultāts var mani definēt. Man arī nerūp, vai citu darbs ir labāks par manējo vai viņi pelna vairāk. Citi mani var slavēt vai noniecināt – tas būtiski neietekmē manu pašvērtējumu. Patiesībā, kopš sevi atceros, mans kodols jeb pašvērtības izjūta ir bijusi diezgan stabila, neatkarīga no ārpasaules vērtējuma.

Kopš bērnības man ir bijis arī ieradums ik pa laikam pajautāt draugiem un klasesbiedriem, kāds ir viņu iespaids un viedoklis par mani. Taču tas nebija, lai šūpotu manu pašvērtību, bet gan tīri informācijas vākšanai – lai saprastu, kādu “projekciju” un “viļņošanos” es radu šajā pasaulē, un salīdzinātu to ar savu iekšējo redzējumu par sevi. Ja ārējais un pašvērtējums būtiski atšķiras, tad kaut kas noteikti nav kārtībā – iespējams, tā ir pārmērīga pašpārliecība vai galēja mazvērtības sajūta, un tad ir nepieciešami uzlabojumi. Savukārt, ja atšķirības nav lielas, tas liecina par ļoti veselīgu stāvokli, iekšēju mieru un saskaņu ar sevi.

Lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis šādā samērā veselīgā un mierīgā stāvoklī. Attiecībā uz to, vai kāds notikums ir izdevies vai nē, es par to tā nedomāju un nedefinēju. Ja nepārtraukti lieto šādus vārdus, cilvēks nonāk panākumu kulta stāstījumā un nepārtraukti spiests sevi pierādīt. Es vēlos atbrīvoties no šiem vērtēšanas standartiem un izveidot savus mērus, ko varētu izmantot gan sevis izzināšanai un saprašanai, gan arī, lai ar bagātīgāku skatījumu vērotu citus.

Problēmu izvirzīšana un risināšana

Kā rīkoties pēc atbrīvošanās no panākumu kulta stāstījuma?

Man svarīgi ir izvirzīt problēmas un tās risināt. Problēmas iedalās divos veidos: “risināmās problēmas” un “nerisināmās problēmas”. Savukārt “problēmu risināšana” iedalās “atrisinātās problēmās” un “vēl neatrisinātās problēmās”. Vispirms ir jādefinē, kuras problēmas man ir vissvarīgākās un kuras ir vērts veltīt laiku un enerģiju, lai tās atrisinātu.

Pēc tam nāk problēmu risināšana. Ja problēma patiešām ir svarīga un ir vērts to atrisināt, tad jārīkojas. Un rīcības mērķis ir tikai viens – atrisināt problēmu. Viss pārējais, kas nav saistīts ar problēmas risināšanu, ir nesvarīgs. Piemēram, ja es vēlos atrisināt brīvības problēmu, tad noteiktas eksāmena atzīmes, darbs lielā korporācijā, laulības, bērnu radīšana, palikšana dzimtenē un tamlīdzīgi – tas viss nepalīdz atrisināt brīvības problēmu. Līdz ar to šīs lietas man nav svarīgas. Tērēt kaut sekundi vai mazāko emociju šīm lietām būtu manas dzīves izšķērdēšana, tāpēc es to vienkārši nedarīšu, pat nedomāšu par to.

Vienai un tai pašai problēmai ir neskaitāmi risinājumi, galvenais ir atrast to, kas patiešām atrisina problēmu un ir piemērots tieši tev.

Pareizo jautājumu izvirzīšana

Ja kādu problēmu nekādi neizdodas atrisināt, tad ir vērts pārdomāt: a. Vai šī problēma patiešām ir risināma? Vai arī tā pēc būtības ir neatrisināma? b. Vai šī problēma patiešām ir vērta tik daudz laika, enerģijas un emociju, lai to risinātu? Vai arī tu vari atgriezties sākumā, nomainīt problēmu un turpināt?

Ja atbilde ir “a”: Daudzi cilvēki cieš, jo ir apsēsti ar neatrisināmām problēmām. Viņi vēlas tās atrisināt, taču realitātē risinājuma nav. Piemēram, vienmēr ir cilvēki, kuri vēlas atrisināt nāves problēmu, nepieņemot neizbēgamo faktu, ka cilvēki ir mirstīgi. Tāpat vienmēr ir tie, kuri vēlas piespiest citus pieņemt savu viedokli, nepieņemot to, ka katram var būt atšķirīgas domas un uzskati. Un vienmēr ir tie, kuri vēlas piespiest tos, kam viņi nepatīk, iemīlēt sevi, pretējā gadījumā viņi piedzīvos milzīgas ciešanas.

Šie cilvēki pārāk nopietni uztver paši sevi. Lai cik spējīgs tu būtu, ir jārespektē visvienkāršākie pasaules objektīvie likumi un fizikas pamatprincipi.

Ja atbilde ir “b”: Daudzi cilvēki vēlas atrisināt problēmas, taču vienmēr uzdod nepareizos jautājumus. Viņi cieš, ko vien dara, nav saskaņā ar sevi, un viņu pašvērtējums nekad nesakrīt ar ārējo vērtējumu. Šādi cilvēki ir vai nu galēji nedroši, vai pārmērīgi augstprātīgi, vai arī svārstās starp abām šīm galējībām.

Šādu cilvēku pašvērtējums ir smagi atkarīgs no ārpasaules vērtējuma, kā arī no objektīvās pasaules bagātības un materiālajiem standartiem. Tādēļ var novērot, ka daži cilvēki, kuriem labi veicas eksāmenos, nopelna daudz naudas vai ieņem nelielu amatu, kļūst ļoti augstprātīgi un nicīgi, taču, sastopoties ar kādu vēl spēcīgāku, viņi ir gatavi pat rāpot. Šie cilvēki svārstās starp galēju mazvērtības sajūtu un augstprātību, nepārtraukti salīdzina sevi ar citiem un nekad nesasniedz patiesu iekšēju mieru. Vai arī viņi vienmēr seko sabiedrības un citu vērtēšanas sistēmām, vēloties būt perfekti katrā no tām: būt par ideālu bērnu, izcilāku visās jomās, iegūt perfektu darbu, būt par perfektu sievu/vīru, audzināt perfektus bērnus, vēlēties absolūtu cieņu un paklausību no viņiem, un vēloties, lai nākamā paaudze atkārtotu šo “perfekto” procesu. Taču viņiem reti ir laiks un enerģija, lai ieskatītos sevī un saprastu, kas viņiem patiesībā ir nepieciešams un ko viņi vēlas. Šādi cilvēki bieži vien cieš, jo viņu iekšējais un ārējais vērtējums ir dziļi nesabalansēts, un viņu iekšējais “es” nespēj sasniegt saskaņu un mieru.

Prasme uzdot jautājumus ir vesela zinātne, ko daudzi nemaz nepārzina, jo skolās to īpaši nemāca. Lai gan ir grāmata “Kā uzdot jautājumus”, visticamāk, cilvēki to neapgūs, tikai izlasot. Šāda veida praktiskās zināšanas ir jāapgūst praksē.

Protams, lai sasniegtu stabilu pašvērtības izjūtu, saskaņu ar sevi, izvairītos no augstprātības un galējas mazvērtības sajūtas, kā arī nespētu viegli ļauties ārējiem kārdinājumiem, kas šūpo iekšējo virzību – šis iekšējā miera stāvoklis noteikti prasa nepārtrauktu pilnveidošanos un pastāvīgu tieksmi pēc tā.

Līdzīgi kā veselība nav mērķis, bet gan stāvoklis – tas nav tā, ka, sasniedzot visus ķermeņa rādītājus, var par to aizmirst. Gluži pretēji, ir ilgstoši jāievēro veselīgs dzīvesveids, un tad cilvēks dabiski saglabās veselīgu stāvokli. Reizēm novirzoties no tā, vienkārši jāatgriežas atpakaļ. Pašvērtības izjūta darbojas līdzīgi.

Dzīve kļūst vienkāršāka, mērķi skaidrāki, un rīcība vairs nav tik sarežģīta. Samazinās iekšējais konflikts, dzīve rit ar saviem kāpumiem un kritumiem, attiecības nāk un iet. Tomēr, neskatoties uz to, visvairāk laika pavadot ar sevi, dominē iekšējais miers un laime.

Par jaunradi

Cilvēkam, īpaši radītājam, ir obligāti jāvelta pietiekami daudz laika vienatnei un patstāvīgai dzīvei. Ilgstošā vienatnē cilvēks spēj sasniegt dziļāku sevis izpratni, pašanalīzi, nodoties dziļākai domāšanai un jaunradei. Ja ilgstoši pavada laiku ar cilvēkiem, kas nepatīk, lielākā daļa enerģijas tiek iztērēta iekšējos konfliktos, neatstājot laiku domāšanai. Savukārt, ja visu dienu pavada kopā ar mīļiem cilvēkiem, tad vienmēr rodas vēlme izteikt vēl nenobriedušas domas, un dziļas pārdomas izklīst gaisā.

Varbūt daži ir gatavi kļūt par joku, apgalvojot, ka tas sagādā prieku citiem. Taču spēles un izklaides prieks un apvainojumu un cilvēka pazemošanas prieks ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Taču es nevēlos nevienu no tām. Ja man ir jābūt pazīstamam pasaulē ar kādu noteiktu identitāti, es vēlētos, lai mani atpazītu kā nopietnu radītāju – varbūt kā zinātnieku vai mākslinieku.

Es nevēlos, lai mana eksistence tiktu izšķīdināta jokos, man nav nepieciešams tikt cildinātam, un vēl jo mazāk es vēlos tikt mīdīts kājām vai kalpot par kāda fona elementu. Es vienkārši esmu es, es vienkārši eksistēju, es vienkārši tieku redzēts. Nevajag, lai mani redzētu daudzi, jo es neticu, ka tā ir patiesa “redzēšana”. Es arī neuzstāju, ka mani redz tikai manas paaudzes cilvēki – mani var redzēt arī nākamās, pat aiznākamās paaudzes.